Kādā valstī mēs dzīvojam?

18 03 2010

Kas ļauj varas iestādēm iedomāties, ka policejisks režīms atbilst mūsu valsts iedzīvotāju pamatinteresēm? Dažu nedēļu laikā mēs saskaramies ar vairākiem piemēriem tam, kā varas iestādes pieņem radikālus lēmumus jautājumos, kas cieši saistīti ar cilvēktiesībām brīvi iztikties un paust savu viedokli.

Datu valsts inspekcija slēdz mājas lapu lembergs.info, pamatojot to ar privātpersonas iesniegumu, kurā tiek apgalvots, ka aizskarti viņa personas dati (vārds, uzvārds un informācija par iegūto izglītību).

Rīgas Dome pieņem lēmumu aizliegt iedzīvotāju pulcēšanos 16. martā – neatkarīgi no tā, kas ir šie cilvēki un kādu apsvērumu dēļ viņi vēlas sanākt kopā.

Latvijas Universitātes Filozofijas studiju programmu padomes atklātajā sēdē tiek tiesāts students, kurš atļāvies publiski apšaubīt savu pasniedzēju godaprātu un kvalifikāciju, tiek ierosināts viņu izslēgt no universitātes.

Ekonomikas policija arestē un slēdz e-bibliotēkas serverus, balstoties uz vienas izdevniecības apšaubāmām pretenzijām.

Vispirms aizliegt un pēc tam noskaidrot apstākļus. Pirmām kārtām nolikt valsts pilsoņus pie vietas un tikai pēc tam paskatīties likumdošanā. Drošības un kārtības principus nostādīt virs vārda brīvības un sabiedrības tiesībām. Budžeta samazināšanas apstākļos pastiprināt represijas pret iedzīvotājiem sīkākos un vieglāk konstatējamos pārkāpumos, nevis mobilizēt spēkus bruņota bandītisma un laupīšanu apkarošanai. Sēdēt pie datora un ķert interneta pirātus nevis iziet slidenajās un piesnigušajās ielās, nodrošinot drošību un kārtību tur.

Latvijas valsts, pieņemot Eiropas neveiksmīgākās un pazemīgākās valsts lomu, vienlaikus nostājas aizkaitināta sargsuņa pozā, demonstrējot nodrupušos zobus un nelāgu elpu attieksmē pret pašas pilsoņiem. Ierosinātās krimināllietas pret 13. janvāra bruģakmens metējiem joprojām karājas gaisā, iegūstot tikpat butaforisku fona attēla bezkaislīgumu kā gadiem ilgi savilgušās digitalizācijas vai Lemberga stipendiātu lietas. Galvenais ir apsūdzēt, arestēt, apturēt, aizliegt, bet sarunu par tiesiskumu un likumību atlikt uz nenoteiktu laiku.

Smieklīgākais, ka to visu taču nedara kaut kādi citplanētiešu monstri vai ģenētiski modificēti kārtībsargi. Tie pārsvarā ir tādi paši cilvēki kā mēs ar jums. Samulsuši, sanīkuši, izklaidīgi un bezatbildīgi, pikti par savu samazinātu algu un neatdoto parādu, nikni uz saviem tuvākajiem un pirmām kārtām – uz tiem tur, augšā. It kā augšā kāds būtu. It kā mēs paši nebūtu tie, kas nosaka, kā gribam dzīvot, kādu televīziju gribam skatīties, kādus nodokļus maksāt un dzert 1. septembrī alkoholu vai nedzert.

Kurā brīdī mēs pazaudējām šīs tiesības un nodevām tās neeksistējošajiem noteicējiem “tur augšā”? Kas ir ar jums, latvieši?

Es nevarētu pateikt precīzāk un labāk. dienasgramata@klab.lv





3 senākie faili (ķēzieraksts*)

14 08 2009

Iespējams, tehnoloģiski orientētajai blogotāju daļai būs interesanti piedalīties ķēžierakstā*, kuru pamanīju šeit– atrast trīs vecākos failus (paša veidotus/modificētus) uz sava datora un pastāstīt kaut ko saistītu ar tiem.

1) ./Faili/Dzivoklis Grivas/SL_DIENA.DOC (1996. gads)

Mans sludinājums Dienā par vēlēšanos īrēt dzīvokli. Ar tā palīdzību tiku pie otrā manā mūžā īrētā dzīvokļa. Bolderājā. 40 minūšu braukšana uz darbu/universitāti ar 3 autobusu. Trešā autobusa galapunkts Bolderājā un jūra, kur vasarā devāmies sauļoties. Iemesls kādēļ meklēju citu dzīvesvietu bija saimniece pirmajā īrētajā dzīvoklī, kas bija Iļģuciemā, Saulgožu ielā. Saimniece bija pilnīgi traka un katru dienu manā prombūtnē ieradās dzīvoklī, kārtoja manas čības un citas lietas, atstāja ledusskapī zīmītes, ko tajā nedrīkst turēt (piem. sīpolus). Man tas uzdzina milzīgu diskomfortu, tāpēc vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt prom.

2) ./Faili/LDB.DOC (1996. gads)

Pretenzija (rakstīta 1995. gadā) Latvijas Depozītu Bankai pēc tās bankrota. Kā studentam bez ģimenes, strādājot Lattelecom, naudas bija vairāk nekā spēju notērēt un biju noguldījis to šajā bankā uz 20% gadā. No Ls 1564,93 (deviņdesmit piektajā latam bija pavisam cita vērtība) atpakaļ dabūju tikai Ls 500, ja nemaldos.

3) ./Pictures/iPhoto Library/Originals/1998/1998 Baltic IT&T izstade/dazadi-002.tif (1998. gads)

Baltic IT&T izstādē

Baltic IT&T izstādē

Bilde, kurā esmu ar darba kolēģiem 1998. gada pavasara izstādē Datortehnika. Tās notika Skonto hallē un tur reizi gadā sapulcējās viss IT industrijas zieds. Izstāde nomira dabīgā nāvē pirms vairākiem gadiem.

Ja uz datora ir python un unix, tad atrast vecākos failus var tā:
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »





Vai standartizācijai jānozīmē Microsoft?

13 08 2009

Šodien TV*Netā pamanīju Andra Anspoka viedokli par valsts IT sistēmu standartizāciju. Lai arī raksts nav tieši mērķēts kā atbilde atvērtā koda tehnoloģiju virzītāju argumentiem (tikai paskaidro konkrēti Rīgas Satiksmes izvēli IT sistēmu attīstību balstīt uz Microsoft produktiem), tomēr tajā ir pāris apgalvojumi, kas uzprasījās pēc dažiem spontāniem (iespējams- pārsteidzīgiem) un nevajadzīgiem (jo šī tēma ir tik nozelēta) komentāriem. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »





Avīzes “Diena” tumsonība interneta vidē

15 04 2009

Avīze “Diena” demonstrē to, kas raksturīgs daudziem tradicionālajiem medijiem (kuri šobrīd nonākuši pamatīgā ķezā ar drukāto tirāžu kritumiem)- tumsonību un atpalicību digitālajā vidē:

http://www.diena.lv:

Portālā http://www.diena.lv publicēto autoru viedokļi var atšķirties no Dienas viedokļa, tādejādi par publikāciju un komentāru saturu ir atbildīgi to autori.

Dienai ir tiesības pārpublicēt un izplatīt portālā ievietotos autoru darbus bez pašu autoru ziņas un nenosakot atlīdzību.

1) Vienvirziena attiecības ar satura līdzautoriem, kuriem ir visa atbildība un nekādu tiesību. Nav nekāds brīnums, ka vislasītāko Dienas blogu autori (piem. Gustavs Strenga, Kārlis Streips) pārceļas paši uz savām interneta vietnēm, saglabājot tiesības (un protams arī atbildību) rīkoties ar saviem tekstiem.

http://www.diena.lv:

Portālā http://www.diena.lv publicēto ziņu aģentūru materiālu kopēšana, uzglabāšana, arhivēšana un pilnīga vai daļēja publicēšana citos drukātos vai elektroniskos izdevumos ir aizliegta.

2) Nabaga Gūgls, šķiet nu ir pamatīgās sprukās- padomā, meklētājā taču ir noindeksēts un “uzglabāts” pilnīgi viss http://www.diena.lv saturs un pie tam tas taču tiek publicēts (apskaties tik ar Cached). Šo strikto noteikumu piemērošanu, manuprāt vajadzētu sākt tieši ar Google, ir taču lielisks risinājums- divas rindiņas robots.txt failā.

ĻOTI iesaku izlasīt rakstu pilnībā, lūk mazs citāts:

As for being legal, let’s talk now about the dirty secret of how newspapers operate. They misappropriate content all the time.

Look, I was in a newsroom for years. A newspaper graphic needed doing? You found a book with a drawing, used that without asking the author for explicit permission because shoving in a mention in the “source” line was good enough. Following on a story that a rival paper wrote? You damn well read that other story, which got you up to speed, but heaven forbid you ever mentioned that the other publication came out with the news first. If you did, that was only if you could do a story that suggested you had the “real” scoop that the other publication had wrong.

3) Tad jau nāksies slēgt arī satura agregatorus- ja manā netvibes.com lapā (Google Reader “shared” lapā, Bloglines lapā, pie velna- galu galā kaut vai mana paša blogā) ir iekļauts RSS saturs no http://www.diena.lv, tad jau sanāk “daļēja publicēšana citos drukātos vai elektroniskos izdevumos”. Slēdzam. Un pie reizes varbūt uzreiz nogriežam RSS plūsmas no diena.lv?

Daudz laimes un attopieties- ne jau ar baidīšanu, aizliegumiem un sankcijām http://www.diena.lv var izdzīvot ciparu vidē bet gluži otrādi- radot labvēlīgus noteikumus, ražojot un (līdz)producējot oriģinālu saturu un piedāvājot to ērtai un izdevīgai atkārtotai izmantošanai.

Nācās šo ierakstu rakstīt savā blogā nevis zem attiecīgā raksta komentāros, jo komentāru autoriem http://www.diena.lv prasa “automātiski piekrist” noteikumiem un “neizvirzīt pretenzijas pret portālu” un es (neskaitot to, ka automātiski piekrist nemāku, lai ko tas arī nenozīmētu) šajā konkrētajā ierakstā kā reiz izvirzu pretenzijas portālam ;)





Nedodiet darbu nekompetentām PR aģentūrām!

8 04 2009

Šajā gadījumā mūsu skati pievērsti Elīnai Irbei no Baltijas Komunikāciju Centra, kura LETĀ iepublicējusi preses relīzi:

“Kompānija Apple ir paplašinājusi to valstu sarakstu, kuru iedzīvotāji var legāli iegādāties saturu iTunes tiešsaistes veikalā “App Store”. No šodienas ikviens Baltijas valstu iedzīvotājs varēs iegādāties mūziku, filmas, TV šovus, programmas, podkastus, audiogrāmatas, universitātes lekcijas un daudzus citus „App Store” pieejamos produktus.”

Apple tiešsaistes veikals, kurā iespējams iegādāties audio un video materiālus ir iTunes Store. AppStore ir tā sadaļa, kurā iespējams iegādāties programmatūru iPhone un iPod Touch.

Latvijā (diemžēl) Apple pieejamu padarījusi tikai AppStore. Protams, paldies arī par to, taču iTunes Store ar mūziku un digitālo filmu un seriālu iznomāšanu Latvijā NAV PIEEJAMA. Dzirdi, Elīna Irbe?

Un vēl mani interesē “daudzi citi pieejamie produkti”. Siermaizes?

P.S. Ja gribas iTunes Store ar mūziku, seriāliem un filmām- Ebay + iTunes Card + USA store.