Par atsaucēm publikācijās

16 11 2010

Ar gadiem aizvien vairāk tuvinos mizantropijai. Apgrūtināt citus ar savu burkšķēšanu šķiet nepareizi, tāpēc arī šis blogs pamatā ir kluss, ar retiem emociju izvirdumiem brīžos, kad veiksmīgi sakrīt mēness fāze un kaut kādi iekšējie bioritmi, lai taptu jauns ieraksts.

Ik pa laikam saņemos izlasīt kādu akadēmiskāku pētījumu. Tas ir noderīgs treniņš viegli aprūsējušām smadzenēm, lai piespiestu lasīt un iedziļināties, jo atšķirībā ikdienas informācijas plūsmas (kurai nepieciešamas paviršās skanēšanas prasmes) vai no daiļliteratūras, kurā viegli var izlaist rindkopu vai pat veselu lappusi, pētijumu materiāli ir koncentrēti un gandrīz katrā rindkopā ir vērtīga informācija vai atsauce uz pielietotajiem argumentiem vai faktiem.

Nav brīnums, ka pēc šāda treniņa, lasot kāda “eksperta” sacerētos tekstus, tā vien gribas norādīt uz faktu un atsauču trūkumu vai katrā teikumā un reizēm pat viss materiāls kopumā šķiet vien paviršs tēžu savārstījums.

Piemēram, kā šodien iepublicētajā materiālā Sociālie mediji valsts pārvaldei – lēti un efektīvi, bet nepieciešama atbildība vortālā Webradar (taisnību sakot, vortāla devīze- sociālo tīklu aizrautajiem jau iepriekš norāda, ka uz nekādu akadēmiskumu nevajadzētu cerēt). Vietas, kuras rada jautājumus, kurās prasītos pamatojums, links vai norāde uz avotu, izceltas sarkanā:

Sociālie mediji valsts pārvaldei – lēti un efektīvi, bet nepieciešama atbildība
Autors: Maija Celmiņa, komunikāciju eksperte

Sociālo mediju izmantošanai Latvijā valsts pārvaldei Latvijā ir vairākas priekšrocības, kur pats galvenais – sociālo mediju izmantošana ir lēta un efektīva; Latvijā ir salīdzinoši laba interneta pieejamība un izglītota sabiedrība e-pakalpojumos. Protams, uzreiz jāuzsver, ka sociālie mediji šobrīd neatsvērs visus tradicionālos medijus, ar tiem jāturpina strādāt tikpat intensīvi, taču jāizmanto tendences, ņemot vērā interneta komunikācijas un sociālo mediju pieaugošo ietekmi.

Šobrīd sociālos medijus lieto aktīvākā sabiedrības daļa, viedokļu līderi un žurnālisti, jo tas ir veids, kā iegūt informāciju ātri, kodolīgi un – kopā ar ekspertu reakciju. Tas ļauj ātri iztestēt sabiedrības reakciju, novērst iespējamus pārpratumus un sagatavoties uzbrukumiem. Sociālo mediju diskusiju rezultāti aizvien biežāk parādās tradicionālos medijos kā jau noformulēti viedokļi, kas ir papildus iemesls šo komunikāciju veidu uztvert nopietni un ar atbildību.

Komunikāciju tendences

Šobrīd Latvijā sociālo mediju izmantošanā var izšķirt trīs galvenās tendences:

1. Sociālie mediji tiek izmantoti kampaņveidīgi – izmantojot iemeslus informācijas uzplūdiem, taču tikpat pēkšņi arī pazūdot no redzesloka līdz nākamajai kampaņai. Tas uzskatāmi bija redzams priekšvēlēšanu periodā, kad aktivitāte bija liela, pat uzbāzīga, bet līdz ar vēlēšanām aktivitāte krasi noplaka;

2. Sociālos medijus izmanto tikai kā linku, lai popularizētu oficiālajā mājas lapās publicētu informāciju, bet – nav iesaistīšanās diskusijās, netiek veidots jauns saturs, sniegti ekskluzīvi komentāri;

3. Tiek izmantota iespēja operatīvi sniegt informāciju par aktuālo, veidots jauns saturs, atbildēts uz jautājumiem turpat sociālajā medijā, radītas savas ziņas, pievienoti linki ar informāciju ne tikai uz savu mājas lapu, kur publicēta oficiālā informācija, bet arī linki uz informāciju par citu valstu pieredzi attiecīgā jautājuma risināšanā, kas Latvijā varētu būt noderīga pieredze.

Kā atpazīt labos un sliktos piemērus?

Valsts pārvaldes labākie piemēri sociālo mediju izmantošana ir iestādēs, kur izprasta iespēja šādi operatīvi izplatīt informāciju par aktualitātēm – jebkura preses paziņojuma sagatavošana, saskaņošana, izsūtīšana medijiem un tā publicēšana ziņu aģentūrās aizņem krietni vairāk laika nekā 140 zīmes Twitter; preses paziņojumam tiek patērēta vidēji stunda, bet Twitter ieraksts prasa trīs minūtes.

Labākos piemērus raksturo arī informācijas dažādība – nevis tikai linki uz oficiālajiem paziņojumiem, bet arī – fotogrāfijas operatīvi no notikumu vietas, video komentāri, viedokļi par aktuālo un atbildes uz jautājumiem, kas interesē daudzus un ļauj precīzi uztvert lietas būtību vai ātri novērst pārpratumus.

Veiksmīgas ir tās iestādes, kur papildus sabiedrisko attiecību speciālistiem sociālos tīklus izmanto arī iestādes vadītāji, īpaši tad, ja iepriekš iestādē savstarpēji vispirms izdevies vienoties par katra kompetences jomām un papildināt vienam otru, nevis tikai atkārtoties.

Būtiski, lai komunikācija sociālajos tīklos būtu atbildīga – šeit auditorija ir prasīga un neapmierināsies tikai ar vienpusēju informāciju, tāpēc nepieciešams spēt operatīvi sniegt atbildes uz jautājumiem un monitorēt sociālo vidi, lai spētu reaģēt uz attiecīgajiem komentāriem.

Labākos piemērus var atpazīt arī pēc tā, cik veiksmīga ir iestādes iekšējā komunikācija – bez tās grūti veidot veiksmīgu ārējo komunikāciju, bet ilgtermiņā neiespējami to veikt sociālos medijos – ja darbiniekiem nebūs izskaidrotas prioritātes un mērķi, tad sabiedrisko attiecību speciālista cītīgi veidotā sociālo mediju komunikācija sabruks pie pirmā darbinieku komentāra, kas, visticamāk, būs anonīms.

Kā vienu no labākajiem un pirmajiem piemēriem jāizceļ Ministru kabineta Komunikāciju departamenta darbs, kas izveidojis gan Twitter kontu, gan Flickr operatīvi publicējot informāciju un fotogrāfijas par valdības darbu. Līdzīga pieredze ir Saeimai, Ārlietu ministrijai un Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Labs piemērs ir arī Nacionālie bruņotie spēki, kas izmanto plašu artilēriju – Twitter, Flickr, draugiem.lv, Facebook un Youtube, turklāt izvēloties vienotu zīmolu – „Latvijas armija”, tādējādi komunikāciju vadot ļoti mērķtiecīgi.

Runājot par sliktajiem piemēriem – galvenais būtu uzsvērt ne tikai kļūdas sociālo mediju izmantošanas neregularitātei, bet arī atbildību – uzsākot komunikāciju arī šajos medijos, ir jāvelta laiks, lai atbildētu uz jautājumiem, lai profesionāli reaģētu sniegto informāciju. Iestāžu vadītājiem jāizsver, kā staigāt pa plāno ledu – no vienas puses: sociālo mediju aktīva izmantošana, no otras – atceroties par saviem darba pienākumiem un tradicionālo komunikāciju ar savu komandu un darbiniekiem, kuru nevar atsvērt tviterošana.

Sliktos piemērus var atpazīt pēc šādām pazīmēm:
• aktīva komunikācija tikai par labām ziņām, bet ignorance par grūtām tēmām – sociālos medijos liekulību noslēpt visgrūtāk;
• pārāk aktīva komunikācija sociālos portālos darba laikā agri vai vēlu radīs jautājumus par tiešo uzdevumu izpildes kvalitāti un noslogotību vispār, īpaši, ja komunikācija nav aktīvista darba pienākums;
• nespēja precīzi argumentēt 140 zīmēs;
• nespēja operatīvi sniegt atbildes, kamēr tēma vēl karsta;
• pieejamība sociālos tīklos, bet norobežošanās no medijiem reālajā dzīvē jeb darba gaitās;
• aizraušanās tikai ar oponentu viedokļu apkarošanu, bet nepievēršot pietiekamu uzmanību praktiskas un pakalpojumu saņēmējiem noderīgas informācijas publicēšanai.

Pasaules labākā pieredze

Pasaulē sociālie mediji tiek izmantoti ļoti aktīvi, tos izmanto gan valdības, gan lielās organizācijas, gan valstu līderi. Būtiska nozīme ir informēt par aktuālo, taču tikpat liela nozīme tiek pievērsta oponentu taktikai un argumentiem – piemēram, nesen Eiropas Komisija atklāja, ka tviterī kāda organizācija veic lobēšanas aktivitātes, izmantojot spekulatīvu informāciju, ko uzreiz varēja atspēkot, sagatavojot komisāra publisko paziņojumu par šo jautājumu un līdz ar to neitralizējot uzbrukumus. No valsts pārvaldes Eiropas pieredzes kā labu piemēru jāizceļ Eiropas Savienības gaisas telpas Twitter konts, kas efektīvi menedžēja vulkāna izraisīto aviokrīzi, lai sniegtu tūkstošiem pasažieru informāciju par lidojumiem. Otrām kārtām, jāmin Eiropas Parlamenta Facebook profils, kas starp pasaules parlamentiem ir absolūts līderis – tas viennozīmīgi cieši saistīts ar konta uzturētāju profesionalitāti, jo šeit tiek meklētas jaunas iespējas, kā aktivizēt deputātu un vēlētāju komunikāciju.

Vairākas lielās organizācijas un līderi pieļauj tādas pašas kļūdas kā Latvijas kolēģi – aktivitātes sociālajos medijos ir neregulāras, tāpēc sekotāju loks dinamiski mainās, strauji samazinoties. Būtiski, lai valstu līderi censtos sniegt ekskluzīvu informāciju jeb radīt klātbūtnes efektu, kas, piemēram, izdodas Krievijas prezidentam ar fotogrāfijām no vizītēm. Savukārt ASV prezidents aktīvi komunicē, aktualitātēm izmantojot 1-3 mini video blogus, kas ir pateicīgs formāts sociālajiem medijiem.

Kā sākt?

Lai sāktu komunikāciju sociālajos medijos, jāapzinās, ka šo mediju iespējas ir ātrums, nepastarpināta informācija un tūlītēja sabiedrības reakcija, bet šeit komunikācijā atbildība jāuzņemas, lai informāciju sniegtu sabiedrībai noderīgu un precīzu, bet uz jautājumiem un notikumiem spētu nodrošināt profesionālu un operatīvu reakciju. Rezultātus iespējams sasniegt tikai tad, ja komunikācija ir regulāra un atraktīva – kodolīgi un interesanti noformulēta, nevis tikai citāts no nogludināta preses paziņojuma jeb kalendāra ieraksta pārpublicējums.

Tas tomēr ir tik dīvaini, ka joprojām internetā- medijā, kas radīts saišu un atsauču lietošanai, sākot ar ziņu portāliem un avīžu interneta lapām un beidzot visjaunākajiem projektiem, kas orientēti uz sociālo tīklu auditoriju, tik bieži nākas lasīt vecos labos plakanos tekstus.

Iedvesmai- Journalist blogging and commenting guidelines no Guardian.





Avīzes “Diena” tumsonība interneta vidē

15 04 2009

Avīze “Diena” demonstrē to, kas raksturīgs daudziem tradicionālajiem medijiem (kuri šobrīd nonākuši pamatīgā ķezā ar drukāto tirāžu kritumiem)- tumsonību un atpalicību digitālajā vidē:

http://www.diena.lv:

Portālā http://www.diena.lv publicēto autoru viedokļi var atšķirties no Dienas viedokļa, tādejādi par publikāciju un komentāru saturu ir atbildīgi to autori.

Dienai ir tiesības pārpublicēt un izplatīt portālā ievietotos autoru darbus bez pašu autoru ziņas un nenosakot atlīdzību.

1) Vienvirziena attiecības ar satura līdzautoriem, kuriem ir visa atbildība un nekādu tiesību. Nav nekāds brīnums, ka vislasītāko Dienas blogu autori (piem. Gustavs Strenga, Kārlis Streips) pārceļas paši uz savām interneta vietnēm, saglabājot tiesības (un protams arī atbildību) rīkoties ar saviem tekstiem.

http://www.diena.lv:

Portālā http://www.diena.lv publicēto ziņu aģentūru materiālu kopēšana, uzglabāšana, arhivēšana un pilnīga vai daļēja publicēšana citos drukātos vai elektroniskos izdevumos ir aizliegta.

2) Nabaga Gūgls, šķiet nu ir pamatīgās sprukās- padomā, meklētājā taču ir noindeksēts un “uzglabāts” pilnīgi viss http://www.diena.lv saturs un pie tam tas taču tiek publicēts (apskaties tik ar Cached). Šo strikto noteikumu piemērošanu, manuprāt vajadzētu sākt tieši ar Google, ir taču lielisks risinājums- divas rindiņas robots.txt failā.

ĻOTI iesaku izlasīt rakstu pilnībā, lūk mazs citāts:

As for being legal, let’s talk now about the dirty secret of how newspapers operate. They misappropriate content all the time.

Look, I was in a newsroom for years. A newspaper graphic needed doing? You found a book with a drawing, used that without asking the author for explicit permission because shoving in a mention in the “source” line was good enough. Following on a story that a rival paper wrote? You damn well read that other story, which got you up to speed, but heaven forbid you ever mentioned that the other publication came out with the news first. If you did, that was only if you could do a story that suggested you had the “real” scoop that the other publication had wrong.

3) Tad jau nāksies slēgt arī satura agregatorus- ja manā netvibes.com lapā (Google Reader “shared” lapā, Bloglines lapā, pie velna- galu galā kaut vai mana paša blogā) ir iekļauts RSS saturs no http://www.diena.lv, tad jau sanāk “daļēja publicēšana citos drukātos vai elektroniskos izdevumos”. Slēdzam. Un pie reizes varbūt uzreiz nogriežam RSS plūsmas no diena.lv?

Daudz laimes un attopieties- ne jau ar baidīšanu, aizliegumiem un sankcijām http://www.diena.lv var izdzīvot ciparu vidē bet gluži otrādi- radot labvēlīgus noteikumus, ražojot un (līdz)producējot oriģinālu saturu un piedāvājot to ērtai un izdevīgai atkārtotai izmantošanai.

Nācās šo ierakstu rakstīt savā blogā nevis zem attiecīgā raksta komentāros, jo komentāru autoriem http://www.diena.lv prasa “automātiski piekrist” noteikumiem un “neizvirzīt pretenzijas pret portālu” un es (neskaitot to, ka automātiski piekrist nemāku, lai ko tas arī nenozīmētu) šajā konkrētajā ierakstā kā reiz izvirzu pretenzijas portālam ;)





Jaunie un vecie mediji diskusijā par latvija.lv (+hronoloģija)

15 08 2006

Apkopojot saites, kas veltītas diskusijai ap latvija.lv “portālu”, man radās vairākas domas, kas cieši saistītas ar blogosfēru, pilsonisko žurnālistiku, interneta un tradicionālo mediju vērtību informācijas analīzē un pasniegšanā:

  • Visinteresantāk ir lasīt emuāros un Delfi Versijās publicētos rakstus par latvija.lv- tajos ir ne tikai informācija bet arī argumentēts (lai arī diskutējams) viedoklis un pats galvenais- saistošs (!) pasniegšanas veids;
  • Lai arī izteikties gribētāju Latvijā netrūkst (par ko liecina ievērojamais komentāru skaits), ļoti maz ir cilvēku, kuri būtu gatavi savam viedoklim likt klāt savu vārdu (kas nenoliedzami veicinātu gan atbildīgāku attieksmi pret teikto no paša autora puses, gan liktu nopietnāk šo viedokli uztvert lasītājiem; Dīvaini, ka pat veselam resursam (Fails.lv) neizdodas identificēt autoru vai īpašnieku;
  • Visneinteresantāk ir lasīt atbilstošās ziņas interneta portālos (Tv*Net un Apollo), kuru stratēģijā nav ietverta jaunas vērtības radīšana (tikai ziņu aģentūru sagatavoto materiālu pārpublicēšana)- tas atsaucas arī uz portāla auditoriju (gan kvantitātes, gan viedokļu kvalitātes nozīmē);
  • Visietekmīgākais un kvalitatīvākais Latvijas interneta portāls ir Delfi (kopā ar savu krieviskajiem lasītājiem orientēto daļu)- tajā ir ne tikai plašākais informācijas atspoguļojums, bet arī uzmanības vērti viedokļi gan sadaļā Versijas, gan komentāros pie rakstiem)- cieši savstarpēji saistīta ir medija kvalitāte un tā auditorijas kvalitāte;
  • Tradicionālo mediju (Diena, Latvijas Vēstnesis) piegājiens vecākus rakstus paslēpt maksas arhīvā (līdz ar to padarot nepieejamus arī šī raksta komentārus), izslēdz šos mediju no tālākas diskusijas, samazina viedokļu telpu (pat pazaudējot vērtību, ko tie paši nerada- komentārus pie rakstiem) un padara šos medijus neinteresantus kā references avotu, vismaz pilsoniskajai žurnālistikai.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »