Kādā valstī mēs dzīvojam?

18 03 2010

Kas ļauj varas iestādēm iedomāties, ka policejisks režīms atbilst mūsu valsts iedzīvotāju pamatinteresēm? Dažu nedēļu laikā mēs saskaramies ar vairākiem piemēriem tam, kā varas iestādes pieņem radikālus lēmumus jautājumos, kas cieši saistīti ar cilvēktiesībām brīvi iztikties un paust savu viedokli.

Datu valsts inspekcija slēdz mājas lapu lembergs.info, pamatojot to ar privātpersonas iesniegumu, kurā tiek apgalvots, ka aizskarti viņa personas dati (vārds, uzvārds un informācija par iegūto izglītību).

Rīgas Dome pieņem lēmumu aizliegt iedzīvotāju pulcēšanos 16. martā – neatkarīgi no tā, kas ir šie cilvēki un kādu apsvērumu dēļ viņi vēlas sanākt kopā.

Latvijas Universitātes Filozofijas studiju programmu padomes atklātajā sēdē tiek tiesāts students, kurš atļāvies publiski apšaubīt savu pasniedzēju godaprātu un kvalifikāciju, tiek ierosināts viņu izslēgt no universitātes.

Ekonomikas policija arestē un slēdz e-bibliotēkas serverus, balstoties uz vienas izdevniecības apšaubāmām pretenzijām.

Vispirms aizliegt un pēc tam noskaidrot apstākļus. Pirmām kārtām nolikt valsts pilsoņus pie vietas un tikai pēc tam paskatīties likumdošanā. Drošības un kārtības principus nostādīt virs vārda brīvības un sabiedrības tiesībām. Budžeta samazināšanas apstākļos pastiprināt represijas pret iedzīvotājiem sīkākos un vieglāk konstatējamos pārkāpumos, nevis mobilizēt spēkus bruņota bandītisma un laupīšanu apkarošanai. Sēdēt pie datora un ķert interneta pirātus nevis iziet slidenajās un piesnigušajās ielās, nodrošinot drošību un kārtību tur.

Latvijas valsts, pieņemot Eiropas neveiksmīgākās un pazemīgākās valsts lomu, vienlaikus nostājas aizkaitināta sargsuņa pozā, demonstrējot nodrupušos zobus un nelāgu elpu attieksmē pret pašas pilsoņiem. Ierosinātās krimināllietas pret 13. janvāra bruģakmens metējiem joprojām karājas gaisā, iegūstot tikpat butaforisku fona attēla bezkaislīgumu kā gadiem ilgi savilgušās digitalizācijas vai Lemberga stipendiātu lietas. Galvenais ir apsūdzēt, arestēt, apturēt, aizliegt, bet sarunu par tiesiskumu un likumību atlikt uz nenoteiktu laiku.

Smieklīgākais, ka to visu taču nedara kaut kādi citplanētiešu monstri vai ģenētiski modificēti kārtībsargi. Tie pārsvarā ir tādi paši cilvēki kā mēs ar jums. Samulsuši, sanīkuši, izklaidīgi un bezatbildīgi, pikti par savu samazinātu algu un neatdoto parādu, nikni uz saviem tuvākajiem un pirmām kārtām – uz tiem tur, augšā. It kā augšā kāds būtu. It kā mēs paši nebūtu tie, kas nosaka, kā gribam dzīvot, kādu televīziju gribam skatīties, kādus nodokļus maksāt un dzert 1. septembrī alkoholu vai nedzert.

Kurā brīdī mēs pazaudējām šīs tiesības un nodevām tās neeksistējošajiem noteicējiem “tur augšā”? Kas ir ar jums, latvieši?

Es nevarētu pateikt precīzāk un labāk. dienasgramata@klab.lv

Advertisements




Kārtējais sasodīti labais ieraksts no mosties.org

18 06 2008

Es vēl daudz ko nezinu. Taču mācos un trenējos šeit un, kad būšu iemācījies, arī ārpus interneta varēšu nokratīt padomju ortogrāfijas uzspiestās prasības.

mosties.org: pareizrakstības meklējumi





Lieliski novērots

30 08 2007

mosties: septembra važas





Divdesmit pirmā gadsimta žurnālista standarts

6 07 2007

Ilgu laiku IT industrijas žurnālistikas paraugs bija Walt Mossberg, Wall Street Journal tehnoloģiju reportieris. Viņš ne tikai regulāri žurnāla slejās stāsta un analizē jaunumus informācijas tehnoloģiju nozarē, bet arī piedalās televīzijas pārraidēs CNBC un organizē un vada D: All Things Digital konferenci (kurā piedalīties ir gods pat vislielāko IT kompāniju pirmajiem cilvēkiem un kura ir viens no tiem nedaudzajiem pasākumiem, kurā uz vienas skatuves dzīvajā blakus sēž Steve Jobs un Bill Gates). Vairāk kā piecpadsmit gadu laikā Walt Mossberg ir kļuvis ne tikai par vislabāk apmaksāto WSJ žurnālistu, bet arī par industrijas haizivi, kura vērtējums izšķir ne tikai atsevišķu produktu bet pat veselu kompāniju veiksmi (vai gluži otrādi).

Taču nu ir pienācis laiks divdesmit pirmā gadsimta IT žurnālistikas standartam. Un to, manuprāt, vislabāk iemieso David Pogue, New York Times tehnoloģiju reportieris. Viņš arī stāsta par jaunumiem, veic produktu apskatus, raksta grāmatas un analizē tendences, taču, atšķirībā no Walt Mossberg, David Pogue ir īsts multimākslinieks. Viņš raksta, blogo, iestudē un tēlo īsfilmās un…dzied. Un šķiet pa pats no tā visa nenormāli pavelkas. Apskaužu. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »





Vilnis Detlovs: Confessiones

26 07 2006

Vilnis Detlovs ir Skolotājs ar lielo burtu. Kādu brīdi arī mans Skolotājs. Ne visam viņa rakstītajam es piekrītu, daudzas lietas redzu savādāk. Ļoti cienu to, ko viņš ir darījis kā Latvijas Universitātes pasniedzējs un cienu viņa spēju formulēt un apņēmību publicēt savu “ticības apliecinājumu”.

Laikam jau visgrūtākais ir dot atskaiti sev pašam, bet tas ir visai derīgi.

Confessiones (PDF, 307 KB)





Lūk, kā jātaisa rebrandings

21 07 2006

Spožs mirklis Latvijas interneta mediju vēsturē. Pat, ja šis žilbinoši skaistais raksts nebija iecerēts kā kulminācija Yy.lv pārtapšanā par kakao.lv, tomēr, manuprāt, pēc gada vai vairākiem tas būs viens no tiem, uz kuriem balstīsies kakao.lv reputācija.

“Kā, tu nezini to foršo resursu ar ziņām un testiem, kur bija tas lieliskais tests par Ariel un Dosia? Kā tad to var nezināt.”

Maksimālais respekts Kārlim un kompānijai. Pārtulkot šo rakstu angliski (saglabājot intonāciju) un tas apskries puspasauli. Un meitenes arī smukas. :)