Blogošana ir ļaunums. Fakts. Tas, ka laikmetā, kurā jau tā ir pārpārēm informācijas kāds ražo jaunas informācijas kripatas (pie kam vairumā gadījumu tās pat nav jaunas, bet tikai atsauces uz citām informācijas kripatām) ir vērtējams tikai un vienīgi negatīvi. Pamatojumu? Lūdzu!
Ieskatīsimies statistikā (atcerieties, tā ir nākamā aiz lielajiem meliem). Kad blogos parādās visvairāk ierakstu? Pareizi, darba dienās (ieskatieties kaut vai nekur.lv sadaļā Archivs, kur smuki var redzēt, ka darba dienā ir vidēji 2-3 reizes vairāk ierakstu nekā brīvdienā). Precīzāk sakot- darba dienās darba laikā. Šaubos, ka vairums blogotāju* darba devēju spēj to novērtēt.
Labi, nieks par blogotājiem un to, ka savu oficiālo darbadienu viņi pavada sacerot rakstus saviem blogiem, lai pēc tam samērītos (pievērsiet uzmanību komentāriem) ar citiem blogotājiem. Galu galā blogotāju ir maz, salīdzinot ar Latvijas aktīvo interneta lietotāju skaitu. Nulle, komats štrunts procentu.
Pievērsīsimies daudz lielākai interneta lietotāju daļai- lasītājiem. Kad vidēji statistiskais blogu patērētājs lasa talantīgos blogotāju sacerējumus? Pareizi. Darba laikā. Vismaz pēc manas statistikas tā sanāk. Visvairāk klikšķu, unikālo apmeklētāju un ilgākais lapā pavadītais laiks iekrīt tieši darbadienās. Un, cik pārsteidzoši- darba laikā. Tajā laikā, kad, visticamākais, no šiem cilvēkiem tiek sagaidītas mazliet citas aktivitātes. Tā teikt- vairāk uz rezultātu orientētas aktivitātes.
Kāds (piem. Uldis Zariņš) iebildīs, ka blogotāji veic vērtīgo informācijas filtrēšanas un atlases uzdevumu. Es atbildēšu- nieki, labāk padomāsim par to, ka šādi brīvu Latviju mēs neuzcelsim.
Esi vīrs (sieva)- pārtrauc blogot! Glāb Latvijas ekonomiku!
P.S. Protams, ka arī šis ieraksts ir sacerēts darba laikā (Nu un kas, ka stundu ilgs pusdienu pārtraukums? Varēju taču darīt kaut ko jēdzīgu.)
*blogotājs (visus “o” izrunā kā vārdā “ola”) arī blogeris (arī šeit “o” izrunā kā vārdā “ola”)