Blogošanas nodarītais posts

25 07 2007

Blogošana ir ļaunums. Fakts. Tas, ka laikmetā, kurā jau tā ir pārpārēm informācijas kāds ražo jaunas informācijas kripatas (pie kam vairumā gadījumu tās pat nav jaunas, bet tikai atsauces uz citām informācijas kripatām) ir vērtējams tikai un vienīgi negatīvi. Pamatojumu? Lūdzu!

Ieskatīsimies statistikā (atcerieties, tā ir nākamā aiz lielajiem meliem). Kad blogos parādās visvairāk ierakstu? Pareizi, darba dienās (ieskatieties kaut vai nekur.lv sadaļā Archivs, kur smuki var redzēt, ka darba dienā ir vidēji 2-3 reizes vairāk ierakstu nekā brīvdienā). Precīzāk sakot- darba dienās darba laikā. Šaubos, ka vairums blogotāju* darba devēju spēj to novērtēt.

Labi, nieks par blogotājiem un to, ka savu oficiālo darbadienu viņi pavada sacerot rakstus saviem blogiem, lai pēc tam samērītos (pievērsiet uzmanību komentāriem) ar citiem blogotājiem. Galu galā blogotāju ir maz, salīdzinot ar Latvijas aktīvo interneta lietotāju skaitu. Nulle, komats štrunts procentu.

Pievērsīsimies daudz lielākai interneta lietotāju daļai- lasītājiem. Kad vidēji statistiskais blogu patērētājs lasa talantīgos blogotāju sacerējumus? Pareizi. Darba laikā. Vismaz pēc manas statistikas tā sanāk. Visvairāk klikšķu, unikālo apmeklētāju un ilgākais lapā pavadītais laiks iekrīt tieši darbadienās. Un, cik pārsteidzoši- darba laikā. Tajā laikā, kad, visticamākais, no šiem cilvēkiem tiek sagaidītas mazliet citas aktivitātes. Tā teikt- vairāk uz rezultātu orientētas aktivitātes.

Kāds (piem. Uldis Zariņš) iebildīs, ka blogotāji veic vērtīgo informācijas filtrēšanas un atlases uzdevumu. Es atbildēšu- nieki, labāk padomāsim par to, ka šādi brīvu Latviju mēs neuzcelsim.

Esi vīrs (sieva)- pārtrauc blogot! Glāb Latvijas ekonomiku!

P.S. Protams, ka arī šis ieraksts ir sacerēts darba laikā (Nu un kas, ka stundu ilgs pusdienu pārtraukums? Varēju taču darīt kaut ko jēdzīgu.)

*blogotājs (visus “o” izrunā kā vārdā “ola”) arī blogeris (arī šeit “o” izrunā kā vārdā “ola”)





Jaunie un vecie mediji diskusijā par latvija.lv (+hronoloģija)

15 08 2006

Apkopojot saites, kas veltītas diskusijai ap latvija.lv “portālu”, man radās vairākas domas, kas cieši saistītas ar blogosfēru, pilsonisko žurnālistiku, interneta un tradicionālo mediju vērtību informācijas analīzē un pasniegšanā:

  • Visinteresantāk ir lasīt emuāros un Delfi Versijās publicētos rakstus par latvija.lv- tajos ir ne tikai informācija bet arī argumentēts (lai arī diskutējams) viedoklis un pats galvenais- saistošs (!) pasniegšanas veids;
  • Lai arī izteikties gribētāju Latvijā netrūkst (par ko liecina ievērojamais komentāru skaits), ļoti maz ir cilvēku, kuri būtu gatavi savam viedoklim likt klāt savu vārdu (kas nenoliedzami veicinātu gan atbildīgāku attieksmi pret teikto no paša autora puses, gan liktu nopietnāk šo viedokli uztvert lasītājiem; Dīvaini, ka pat veselam resursam (Fails.lv) neizdodas identificēt autoru vai īpašnieku;
  • Visneinteresantāk ir lasīt atbilstošās ziņas interneta portālos (Tv*Net un Apollo), kuru stratēģijā nav ietverta jaunas vērtības radīšana (tikai ziņu aģentūru sagatavoto materiālu pārpublicēšana)- tas atsaucas arī uz portāla auditoriju (gan kvantitātes, gan viedokļu kvalitātes nozīmē);
  • Visietekmīgākais un kvalitatīvākais Latvijas interneta portāls ir Delfi (kopā ar savu krieviskajiem lasītājiem orientēto daļu)- tajā ir ne tikai plašākais informācijas atspoguļojums, bet arī uzmanības vērti viedokļi gan sadaļā Versijas, gan komentāros pie rakstiem)- cieši savstarpēji saistīta ir medija kvalitāte un tā auditorijas kvalitāte;
  • Tradicionālo mediju (Diena, Latvijas Vēstnesis) piegājiens vecākus rakstus paslēpt maksas arhīvā (līdz ar to padarot nepieejamus arī šī raksta komentārus), izslēdz šos mediju no tālākas diskusijas, samazina viedokļu telpu (pat pazaudējot vērtību, ko tie paši nerada- komentārus pie rakstiem) un padara šos medijus neinteresantus kā references avotu, vismaz pilsoniskajai žurnālistikai.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »





Emuāri un pseidonīmi

19 07 2006

Pew Internet & American Life Project veiktais pētījums ir interesants ne tikai ar to, ko pastāsta par amerikāņu emuāristiem (blogotājiem), bet arī ar to, kā mediji pasniedz tā rezultātus- visu manis pamanīto saistīto ziņu virsrakstos vai saturā tādā vai citādā veidā parādās doma “blogi nav žurnālistika”. Lai gan tikpat labi varētu teikt pavisam otrādi. Tie 33 vai 34 procenti (no 12 miljoniem amerikāņu), kas emuārus raksta, lai tiktu lasīti, pamanīti vai pat apmaksāti par šo nodarbi, ir ellīgi liels skaitlis, ja salīdzina to ar esošo medijos nodarbināto žurnālistu skaitu. Tā lūk mediji veido sev tīkamo realitāti.

Tas, kas mani patiešām pārsteidz, ir lielais (gandrīz puse) to amerikāņu skaits, kas savu emuāru raksta, neslēpjot savu vārdu un uzvārdu. Latvijas blogosfērā (kurai es nepieskaitu draugiem.lv dienasgrāmatas) šis skaitlis diez vai būs lielāks par pāris procentiem. Kādēļ tā? Domājams, daļēji pie vainas varētu būt mūsu mantojums no padomju laikiem, kad izteiktais vārds, skaļi deklarētais pasaules uzskats vai pozīcija varēja dārgi maksāt. Tomēr daudz vairāk pseidonīmu izmantošana raksturo to, ko īsti neatklāj augstākminētais pētījums- motivāciju veidot emuāru. Komunikācija un domubiedru atrašana daudz vieglāk vedas, kad malā noliekam tādas barjeras kā ieņemtos amatus, dzimumus, orientāciju, sociālās lomas un uzvārdu.