100% svaigs lauva

10 12 2011

100% svaigs lauva (Mac OS X Lion)





Pārvākšanās

10 12 2011

Turpmāk rakstīšu jki.lv.

Šeit atstāšu tikai saites uz jaunākajiem ierakstiem priekš tiem, kas lasa caur RSS lasītājiem.

 





Cik daudz Latvijā lietojam internetu mobilajos pārlūkos?

19 10 2011

26.11.2012 : Raksts pārcelts uz jauno mājvietu.





Mobilās aplikācijas un uzņēmumu komunikācija

14 10 2011

Mobilās aplikācijas (lietojumi, lietotnes) ir joma, kura mani saista jau no 2008. gada, kad tiku pie sava pirmā aifona. Toreiz, ja kāds vēl atceras, Apple piedāvāja aplikācijas veidot tikai web vidē, vēl nebija ne App Store, ne Angry Birds. Vienīgā iespēja tikt pie aplikācijām – uzlauzt (jailbreak) savu telefonu un uzstādīt uz tā “neoficiālās” hakeru komūnas veidotās mobilās aplikācijas.

Mana pirmā mobilā aplikācija 2008. gada rudenī bija “moziņas” jeb mobilās ziņas. Toreiz nevienam Latvijas ziņu portālam nebija mobilās versijas, kas būtu lietojama uz iPhone mobilā pārlūka. Ziņu aģentūrai LETA bija tik vien kā WML ziņu lapa, kuru uz iPhone pat nevarēja apskatīties. Vienas ziņas atvēršana no delfi.lv – ap 800 kilobaitu, 17 sekundēm un rezultāts – mazi burtiņi un daudz reklāmlaukumu. Neodod dievs tādu ziņu atvērt ārzemēs – 4 lati par ziņu (mobilais internets ārvalstīs bija krietni dārgāks nekā tagad).

Tā tapa moziņas jeb Latvijas ziņu portālu ziņu agregators (apkopotājs). Aplikācija bija domāta man un beigās to lietoja arī daži draugi, saprotamu iemeslu (autortiesību) dēļ šāds projekts nevarēja būt publisks. Aplikācija strādāja webā, savāca ziņas no portāliem, izfiltrēja tīro ziņas saturu, nogriežot nost bildes, reklāmlaukumus, uzliekot formatējumu lai ziņu būtu ērti apskatīt mobilajā pārlūkā. Šogad moziņas “izslēdzu” – šobrīd ikvienam sevi cienošam ziņu portālam ir mobilā versija – m.delfi.lvm.apollo.lvm.tvnet.lvm.diena.lvm.db.lv, lai ziņu lasīšana mobilajā būtu ērta. Vēl vairāk- vairākiem medijiem nu jau ir arī mobilās aplikācijas kas radītas konkrētajai mobilajai platformai- piemēram Delfi.lv.

2009. gadā ar dažiem draugiem sākām veidot mobilās aplikācijas tieši Apple iOS platformai (kāpēc tieši tai – tā ir garāka runa) un pagājušajā gadā izveidojām uzņēmumu “Happy Moments” . Strādājam gan paši pie saviem projektiem, kas tiek publicēti App Store (pēdējais no tiem ir DrinkControl – mobilā aplikācija mēreniem iedzērājiem vai vismaz tādiem, kas cenšas ievērot mērenību iedzeršanā), gan klientu projektiem, konsultējot par mobilajām weblapām un mobilajām aplikācijām – pagaidām tikai iOS platformai (iPhone, iPad, iPod Touch).

Vienlaikus visu šo laiku esmu vērojis Latvijas uzņēmumu lēnīgumu mobilās jomas apgūšanā. Un, lai gan ir daži patiešām pozitīvi izņēmumi- piemēram, airBaltic, un vairāk vai mazāk veiksmīgi eksperimenti, vairums Latvijas uzņēmumu mobilo jomu pilnībā ignorē. Kā gan citādi skaidrot neglīto bildi, kas veidojas ja Latvijas iemīļotākā zīmola Top10 uzvarētāju mājaslapas apskatās mobilajā pārlūkā.

Latvijas iemīļotākais zīmols Top10 : uzņēmumu mājaslapas mobilajā pārlūkā

Kad pirms nedēļas OMD pārstāvji uzaicināja mani pastāstīt par mobilajām aplikācijām savu klientu pasākumā, bija iemesls savas pārdomas par to, kādēļ uzņēmumiem ir pēdējais laiks pievērsties mobilajiem lietotājiem, sasistematizēt (oh, kas par vārdu) prezentācijā.

Zem slaidiem ir arī komentāri (Speaker notes) bet lai tos redzētu, jāiet prezentāciju skatīties uz Slideshare. Priecāšos par komentāriem.





Par atsaucēm publikācijās

16 11 2010

Ar gadiem aizvien vairāk tuvinos mizantropijai. Apgrūtināt citus ar savu burkšķēšanu šķiet nepareizi, tāpēc arī šis blogs pamatā ir kluss, ar retiem emociju izvirdumiem brīžos, kad veiksmīgi sakrīt mēness fāze un kaut kādi iekšējie bioritmi, lai taptu jauns ieraksts.

Ik pa laikam saņemos izlasīt kādu akadēmiskāku pētījumu. Tas ir noderīgs treniņš viegli aprūsējušām smadzenēm, lai piespiestu lasīt un iedziļināties, jo atšķirībā ikdienas informācijas plūsmas (kurai nepieciešamas paviršās skanēšanas prasmes) vai no daiļliteratūras, kurā viegli var izlaist rindkopu vai pat veselu lappusi, pētijumu materiāli ir koncentrēti un gandrīz katrā rindkopā ir vērtīga informācija vai atsauce uz pielietotajiem argumentiem vai faktiem.

Nav brīnums, ka pēc šāda treniņa, lasot kāda “eksperta” sacerētos tekstus, tā vien gribas norādīt uz faktu un atsauču trūkumu vai katrā teikumā un reizēm pat viss materiāls kopumā šķiet vien paviršs tēžu savārstījums.

Piemēram, kā šodien iepublicētajā materiālā Sociālie mediji valsts pārvaldei – lēti un efektīvi, bet nepieciešama atbildība vortālā Webradar (taisnību sakot, vortāla devīze- sociālo tīklu aizrautajiem jau iepriekš norāda, ka uz nekādu akadēmiskumu nevajadzētu cerēt). Vietas, kuras rada jautājumus, kurās prasītos pamatojums, links vai norāde uz avotu, izceltas sarkanā:

Sociālie mediji valsts pārvaldei – lēti un efektīvi, bet nepieciešama atbildība
Autors: Maija Celmiņa, komunikāciju eksperte

Sociālo mediju izmantošanai Latvijā valsts pārvaldei Latvijā ir vairākas priekšrocības, kur pats galvenais – sociālo mediju izmantošana ir lēta un efektīva; Latvijā ir salīdzinoši laba interneta pieejamība un izglītota sabiedrība e-pakalpojumos. Protams, uzreiz jāuzsver, ka sociālie mediji šobrīd neatsvērs visus tradicionālos medijus, ar tiem jāturpina strādāt tikpat intensīvi, taču jāizmanto tendences, ņemot vērā interneta komunikācijas un sociālo mediju pieaugošo ietekmi.

Šobrīd sociālos medijus lieto aktīvākā sabiedrības daļa, viedokļu līderi un žurnālisti, jo tas ir veids, kā iegūt informāciju ātri, kodolīgi un – kopā ar ekspertu reakciju. Tas ļauj ātri iztestēt sabiedrības reakciju, novērst iespējamus pārpratumus un sagatavoties uzbrukumiem. Sociālo mediju diskusiju rezultāti aizvien biežāk parādās tradicionālos medijos kā jau noformulēti viedokļi, kas ir papildus iemesls šo komunikāciju veidu uztvert nopietni un ar atbildību.

Komunikāciju tendences

Šobrīd Latvijā sociālo mediju izmantošanā var izšķirt trīs galvenās tendences:

1. Sociālie mediji tiek izmantoti kampaņveidīgi – izmantojot iemeslus informācijas uzplūdiem, taču tikpat pēkšņi arī pazūdot no redzesloka līdz nākamajai kampaņai. Tas uzskatāmi bija redzams priekšvēlēšanu periodā, kad aktivitāte bija liela, pat uzbāzīga, bet līdz ar vēlēšanām aktivitāte krasi noplaka;

2. Sociālos medijus izmanto tikai kā linku, lai popularizētu oficiālajā mājas lapās publicētu informāciju, bet – nav iesaistīšanās diskusijās, netiek veidots jauns saturs, sniegti ekskluzīvi komentāri;

3. Tiek izmantota iespēja operatīvi sniegt informāciju par aktuālo, veidots jauns saturs, atbildēts uz jautājumiem turpat sociālajā medijā, radītas savas ziņas, pievienoti linki ar informāciju ne tikai uz savu mājas lapu, kur publicēta oficiālā informācija, bet arī linki uz informāciju par citu valstu pieredzi attiecīgā jautājuma risināšanā, kas Latvijā varētu būt noderīga pieredze.

Kā atpazīt labos un sliktos piemērus?

Valsts pārvaldes labākie piemēri sociālo mediju izmantošana ir iestādēs, kur izprasta iespēja šādi operatīvi izplatīt informāciju par aktualitātēm – jebkura preses paziņojuma sagatavošana, saskaņošana, izsūtīšana medijiem un tā publicēšana ziņu aģentūrās aizņem krietni vairāk laika nekā 140 zīmes Twitter; preses paziņojumam tiek patērēta vidēji stunda, bet Twitter ieraksts prasa trīs minūtes.

Labākos piemērus raksturo arī informācijas dažādība – nevis tikai linki uz oficiālajiem paziņojumiem, bet arī – fotogrāfijas operatīvi no notikumu vietas, video komentāri, viedokļi par aktuālo un atbildes uz jautājumiem, kas interesē daudzus un ļauj precīzi uztvert lietas būtību vai ātri novērst pārpratumus.

Veiksmīgas ir tās iestādes, kur papildus sabiedrisko attiecību speciālistiem sociālos tīklus izmanto arī iestādes vadītāji, īpaši tad, ja iepriekš iestādē savstarpēji vispirms izdevies vienoties par katra kompetences jomām un papildināt vienam otru, nevis tikai atkārtoties.

Būtiski, lai komunikācija sociālajos tīklos būtu atbildīga – šeit auditorija ir prasīga un neapmierināsies tikai ar vienpusēju informāciju, tāpēc nepieciešams spēt operatīvi sniegt atbildes uz jautājumiem un monitorēt sociālo vidi, lai spētu reaģēt uz attiecīgajiem komentāriem.

Labākos piemērus var atpazīt arī pēc tā, cik veiksmīga ir iestādes iekšējā komunikācija – bez tās grūti veidot veiksmīgu ārējo komunikāciju, bet ilgtermiņā neiespējami to veikt sociālos medijos – ja darbiniekiem nebūs izskaidrotas prioritātes un mērķi, tad sabiedrisko attiecību speciālista cītīgi veidotā sociālo mediju komunikācija sabruks pie pirmā darbinieku komentāra, kas, visticamāk, būs anonīms.

Kā vienu no labākajiem un pirmajiem piemēriem jāizceļ Ministru kabineta Komunikāciju departamenta darbs, kas izveidojis gan Twitter kontu, gan Flickr operatīvi publicējot informāciju un fotogrāfijas par valdības darbu. Līdzīga pieredze ir Saeimai, Ārlietu ministrijai un Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Labs piemērs ir arī Nacionālie bruņotie spēki, kas izmanto plašu artilēriju – Twitter, Flickr, draugiem.lv, Facebook un Youtube, turklāt izvēloties vienotu zīmolu – „Latvijas armija”, tādējādi komunikāciju vadot ļoti mērķtiecīgi.

Runājot par sliktajiem piemēriem – galvenais būtu uzsvērt ne tikai kļūdas sociālo mediju izmantošanas neregularitātei, bet arī atbildību – uzsākot komunikāciju arī šajos medijos, ir jāvelta laiks, lai atbildētu uz jautājumiem, lai profesionāli reaģētu sniegto informāciju. Iestāžu vadītājiem jāizsver, kā staigāt pa plāno ledu – no vienas puses: sociālo mediju aktīva izmantošana, no otras – atceroties par saviem darba pienākumiem un tradicionālo komunikāciju ar savu komandu un darbiniekiem, kuru nevar atsvērt tviterošana.

Sliktos piemērus var atpazīt pēc šādām pazīmēm:
• aktīva komunikācija tikai par labām ziņām, bet ignorance par grūtām tēmām – sociālos medijos liekulību noslēpt visgrūtāk;
• pārāk aktīva komunikācija sociālos portālos darba laikā agri vai vēlu radīs jautājumus par tiešo uzdevumu izpildes kvalitāti un noslogotību vispār, īpaši, ja komunikācija nav aktīvista darba pienākums;
• nespēja precīzi argumentēt 140 zīmēs;
• nespēja operatīvi sniegt atbildes, kamēr tēma vēl karsta;
• pieejamība sociālos tīklos, bet norobežošanās no medijiem reālajā dzīvē jeb darba gaitās;
• aizraušanās tikai ar oponentu viedokļu apkarošanu, bet nepievēršot pietiekamu uzmanību praktiskas un pakalpojumu saņēmējiem noderīgas informācijas publicēšanai.

Pasaules labākā pieredze

Pasaulē sociālie mediji tiek izmantoti ļoti aktīvi, tos izmanto gan valdības, gan lielās organizācijas, gan valstu līderi. Būtiska nozīme ir informēt par aktuālo, taču tikpat liela nozīme tiek pievērsta oponentu taktikai un argumentiem – piemēram, nesen Eiropas Komisija atklāja, ka tviterī kāda organizācija veic lobēšanas aktivitātes, izmantojot spekulatīvu informāciju, ko uzreiz varēja atspēkot, sagatavojot komisāra publisko paziņojumu par šo jautājumu un līdz ar to neitralizējot uzbrukumus. No valsts pārvaldes Eiropas pieredzes kā labu piemēru jāizceļ Eiropas Savienības gaisas telpas Twitter konts, kas efektīvi menedžēja vulkāna izraisīto aviokrīzi, lai sniegtu tūkstošiem pasažieru informāciju par lidojumiem. Otrām kārtām, jāmin Eiropas Parlamenta Facebook profils, kas starp pasaules parlamentiem ir absolūts līderis – tas viennozīmīgi cieši saistīts ar konta uzturētāju profesionalitāti, jo šeit tiek meklētas jaunas iespējas, kā aktivizēt deputātu un vēlētāju komunikāciju.

Vairākas lielās organizācijas un līderi pieļauj tādas pašas kļūdas kā Latvijas kolēģi – aktivitātes sociālajos medijos ir neregulāras, tāpēc sekotāju loks dinamiski mainās, strauji samazinoties. Būtiski, lai valstu līderi censtos sniegt ekskluzīvu informāciju jeb radīt klātbūtnes efektu, kas, piemēram, izdodas Krievijas prezidentam ar fotogrāfijām no vizītēm. Savukārt ASV prezidents aktīvi komunicē, aktualitātēm izmantojot 1-3 mini video blogus, kas ir pateicīgs formāts sociālajiem medijiem.

Kā sākt?

Lai sāktu komunikāciju sociālajos medijos, jāapzinās, ka šo mediju iespējas ir ātrums, nepastarpināta informācija un tūlītēja sabiedrības reakcija, bet šeit komunikācijā atbildība jāuzņemas, lai informāciju sniegtu sabiedrībai noderīgu un precīzu, bet uz jautājumiem un notikumiem spētu nodrošināt profesionālu un operatīvu reakciju. Rezultātus iespējams sasniegt tikai tad, ja komunikācija ir regulāra un atraktīva – kodolīgi un interesanti noformulēta, nevis tikai citāts no nogludināta preses paziņojuma jeb kalendāra ieraksta pārpublicējums.

Tas tomēr ir tik dīvaini, ka joprojām internetā- medijā, kas radīts saišu un atsauču lietošanai, sākot ar ziņu portāliem un avīžu interneta lapām un beidzot visjaunākajiem projektiem, kas orientēti uz sociālo tīklu auditoriju, tik bieži nākas lasīt vecos labos plakanos tekstus.

Iedvesmai- Journalist blogging and commenting guidelines no Guardian.





Kādā valstī mēs dzīvojam?

18 03 2010

Kas ļauj varas iestādēm iedomāties, ka policejisks režīms atbilst mūsu valsts iedzīvotāju pamatinteresēm? Dažu nedēļu laikā mēs saskaramies ar vairākiem piemēriem tam, kā varas iestādes pieņem radikālus lēmumus jautājumos, kas cieši saistīti ar cilvēktiesībām brīvi iztikties un paust savu viedokli.

Datu valsts inspekcija slēdz mājas lapu lembergs.info, pamatojot to ar privātpersonas iesniegumu, kurā tiek apgalvots, ka aizskarti viņa personas dati (vārds, uzvārds un informācija par iegūto izglītību).

Rīgas Dome pieņem lēmumu aizliegt iedzīvotāju pulcēšanos 16. martā – neatkarīgi no tā, kas ir šie cilvēki un kādu apsvērumu dēļ viņi vēlas sanākt kopā.

Latvijas Universitātes Filozofijas studiju programmu padomes atklātajā sēdē tiek tiesāts students, kurš atļāvies publiski apšaubīt savu pasniedzēju godaprātu un kvalifikāciju, tiek ierosināts viņu izslēgt no universitātes.

Ekonomikas policija arestē un slēdz e-bibliotēkas serverus, balstoties uz vienas izdevniecības apšaubāmām pretenzijām.

Vispirms aizliegt un pēc tam noskaidrot apstākļus. Pirmām kārtām nolikt valsts pilsoņus pie vietas un tikai pēc tam paskatīties likumdošanā. Drošības un kārtības principus nostādīt virs vārda brīvības un sabiedrības tiesībām. Budžeta samazināšanas apstākļos pastiprināt represijas pret iedzīvotājiem sīkākos un vieglāk konstatējamos pārkāpumos, nevis mobilizēt spēkus bruņota bandītisma un laupīšanu apkarošanai. Sēdēt pie datora un ķert interneta pirātus nevis iziet slidenajās un piesnigušajās ielās, nodrošinot drošību un kārtību tur.

Latvijas valsts, pieņemot Eiropas neveiksmīgākās un pazemīgākās valsts lomu, vienlaikus nostājas aizkaitināta sargsuņa pozā, demonstrējot nodrupušos zobus un nelāgu elpu attieksmē pret pašas pilsoņiem. Ierosinātās krimināllietas pret 13. janvāra bruģakmens metējiem joprojām karājas gaisā, iegūstot tikpat butaforisku fona attēla bezkaislīgumu kā gadiem ilgi savilgušās digitalizācijas vai Lemberga stipendiātu lietas. Galvenais ir apsūdzēt, arestēt, apturēt, aizliegt, bet sarunu par tiesiskumu un likumību atlikt uz nenoteiktu laiku.

Smieklīgākais, ka to visu taču nedara kaut kādi citplanētiešu monstri vai ģenētiski modificēti kārtībsargi. Tie pārsvarā ir tādi paši cilvēki kā mēs ar jums. Samulsuši, sanīkuši, izklaidīgi un bezatbildīgi, pikti par savu samazinātu algu un neatdoto parādu, nikni uz saviem tuvākajiem un pirmām kārtām – uz tiem tur, augšā. It kā augšā kāds būtu. It kā mēs paši nebūtu tie, kas nosaka, kā gribam dzīvot, kādu televīziju gribam skatīties, kādus nodokļus maksāt un dzert 1. septembrī alkoholu vai nedzert.

Kurā brīdī mēs pazaudējām šīs tiesības un nodevām tās neeksistējošajiem noteicējiem “tur augšā”? Kas ir ar jums, latvieši?

Es nevarētu pateikt precīzāk un labāk. dienasgramata@klab.lv





3 senākie faili (ķēzieraksts*)

14 08 2009

Iespējams, tehnoloģiski orientētajai blogotāju daļai būs interesanti piedalīties ķēžierakstā*, kuru pamanīju šeit– atrast trīs vecākos failus (paša veidotus/modificētus) uz sava datora un pastāstīt kaut ko saistītu ar tiem.

1) ./Faili/Dzivoklis Grivas/SL_DIENA.DOC (1996. gads)

Mans sludinājums Dienā par vēlēšanos īrēt dzīvokli. Ar tā palīdzību tiku pie otrā manā mūžā īrētā dzīvokļa. Bolderājā. 40 minūšu braukšana uz darbu/universitāti ar 3 autobusu. Trešā autobusa galapunkts Bolderājā un jūra, kur vasarā devāmies sauļoties. Iemesls kādēļ meklēju citu dzīvesvietu bija saimniece pirmajā īrētajā dzīvoklī, kas bija Iļģuciemā, Saulgožu ielā. Saimniece bija pilnīgi traka un katru dienu manā prombūtnē ieradās dzīvoklī, kārtoja manas čības un citas lietas, atstāja ledusskapī zīmītes, ko tajā nedrīkst turēt (piem. sīpolus). Man tas uzdzina milzīgu diskomfortu, tāpēc vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt prom.

2) ./Faili/LDB.DOC (1996. gads)

Pretenzija (rakstīta 1995. gadā) Latvijas Depozītu Bankai pēc tās bankrota. Kā studentam bez ģimenes, strādājot Lattelecom, naudas bija vairāk nekā spēju notērēt un biju noguldījis to šajā bankā uz 20% gadā. No Ls 1564,93 (deviņdesmit piektajā latam bija pavisam cita vērtība) atpakaļ dabūju tikai Ls 500, ja nemaldos.

3) ./Pictures/iPhoto Library/Originals/1998/1998 Baltic IT&T izstade/dazadi-002.tif (1998. gads)

Baltic IT&T izstādē

Baltic IT&T izstādē

Bilde, kurā esmu ar darba kolēģiem 1998. gada pavasara izstādē Datortehnika. Tās notika Skonto hallē un tur reizi gadā sapulcējās viss IT industrijas zieds. Izstāde nomira dabīgā nāvē pirms vairākiem gadiem.

Ja uz datora ir python un unix, tad atrast vecākos failus var tā:
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »